Darījumi nav bijuši, jo nav vērtējums un nav vērtējums, jo nav jau darījumi!
Viena no “must have” lietām, kas klientam nepieciešama, lai saņemtu hipotekāro aizņēmumu ir – mājas vērtējums. Vērtējums ir dokuments, ko izstrādā sertificēts vērtētājs, lai noteiktu mājas oficiālu vērtību pēc kā banka tad noteiks savu finansēšanas apjomu, % likmi un ko tik vēl ne. Citiem vārdiem sakot mājas cenu nosaka nevis kā tā būvēta, kādas ir tās izmaksas, kāds tai jumts, logi, virtuve vai flīze, bet kur tā atrodas un kas tur pirms tavas mājas ir pārdots.
Respektīvi Siguldā mājas vērtējums 300 000 eur, bet tādas pašas mājas vērtējums +- 8km attālumā Augšlīgatnē gan jau 170 000 eur vai mazāk vai vērtētājs pat nevērtēs, joks. Līdz ar to pirmā iemaksa šajās vietās atšķirsies grandiozi, pat teiktu “nepaceļami”. Darījums Augšlīgatnē nenotiks, jo pirmā iemaksa būs 130 000 eur.
Kas vēl būtiski, lai pieņemtu salīdzinošos darījumus, tiek izskatīti darījumi arī divus gadu atpakaļ, ja nav aktuālāki. Taču izmaksas kā jebkurā segmentā līdz “atpakaļ metienam” pastāvīgi pieaug. Sanāk tā, piecas mājas 2023. Gadā pārdotas pa 200 000 eur, gadu vēlāk elektrība, degviela, atalgojums, materiālu izmaksas pieaug, uzņēmums šīs mājas 2024. Gadā grib pārdot attiecīgi dārgāk. Taisām vērtējumu, paņemam salīdzinošos darījumus no 2023. Gada, skaidrs, vidējā darījumu cena 200 000, tātad mājas cena skaidra – 200 000 eur.
No vienas puses jau viss jauki, klientam it kā labāka cena. Bet ekonomikas 9. klases pamatvielu par pieprasījuma-piedāvājumu likumu neviens nav atcēlis. Līdz ar to “vērtējums”, ko banka ņem kā vienu no galveno kritēriju kreditēšanai, konkrēti bremzē dažādu pilsētu attīstību. Jo konkrētā vērtējumā nav, nav jau jauns nodokļu piedāvājuma, līdz ar to nav darījuma. Nav darījuma, nav jauna ģimene, kas piemēram Augšlīgatnē uzsāks dzīvot. Nav vajadzība attīstīt infrastruktūru un nav jau pat par ko viņu attīstīt maksātājs.
Apburtais loks, darījumi nav bijuši, jo nav vērtējums un nav vērtējums, jo nav jau darījumi!
Tā ir izteikti reģionāla problēma, pat tādās vietās kā Cēsis, Valmiera, nerunājot jau par visām tām vietām, kas nav reģionu reģionālie centri. Šis ierobežo gan tās ģimenes, kas ir devušās uz ārzemēm un nevar atgriezties. Gan uzņēmumus pārvirzīties uz Rīgu, lai būtu darba spēks pieejams, jo reģionos ģimenēm nav kur dzīvot utt. Protams tas ir ne tikai vērtējuma jautājums, bet daudz komplicētāks. Taču vērtējumi noteikti iedragā reģionu iedzīvotāju skaitu, attīstību un attīstītāju vēlmi tur “līst” un bankas tur kreditēt.
Būvē atbildīgi un gudri
Matīss